Katedrāles ērģeles
Liepājas
Sv.Trīsvienības katedrāles ērģeles ir viens no pašiem interesantākajiem
pasaules ērģeļbūves pieminekļiem ļoti daudzos aspektos – to lielums, tapšanas
vēsture, vizuālais un muzikālais skaistums jau gadsimtus saista gan
ērģelniekus, gan ērģeļmeistarus, gan arī klausītājus. Par pašu baznīcu
Imants Lancmanis grāmatā „Liepāja no baroka līdz klasicismam” (Rīga, „Zinātne”,
1983) raksta: „Liepāja ... vēlējās pārspēt hercogistes galvaspilsētu,
uzceļot vācu draudzei atsevišķu, vēl lepnāku baznīcu. Īpaši tāpēc, ka Jelgavas
Trīsvienības baznīcā, tāpat kā pilsētā, visu noteica muižnieki, bet birģeļiem
nācās klusēt un pakļauties. Liepājā bija otrādi, te bagātie namnieki prata
cīnīties par varu un, to ieguvuši, prata noturēt savās rokās. Ne jau aiz
pārmērīgas dievbijības, bet vēloties sevi parādīt, apliecināt pilsētas nozīmi
feodālās Kurzemes priekšā, Liepāja radīja šo pilsoņu katedrāli, grezno parādes
ēku, tik dīvaini svešu un neiederīgu koka noliktavu fonā un prātīgo birģeļu
dzīves stilā.”
Reizē ar baznīcu
ir gatavas arī jaunās ērģeles ar 36 reģistriem, kuras būvējis Kurzemes hercoga
priviliģētais ērģeļbūvētājs Johans Heinrihs Joahims (Jochann
Heinrich Joachim, 1696. – 1762.). Diemžēl draudze ar ērģelēm ir
neapmierināta, jo ērģeļbūvētājs ir bijis jau vecs un kurls un tādēļ ērģeles nav
labi izdevušās. Tādēļ, pēc ar labiem panākumiem izgatavotajām ērģelēm Rīgas Sv.
Jēkaba baznīcā, 1773. gadā uz Liepāju tiek aicināts viens no izcilākajiem sava
laika ērģeļbūvētājiem Heinrihs Andreass Konciuss (Heinrich
Andreas Contius 1708. – 1786.), par kuru ir zināms, ka pats Johans
Sebastiāns Bahs (1685. – 1750.) 1748. gadā rekomendējis viņu Johanam Gotlībam Graunam
(Johann Gottlieb Graun, 1703. – 1771.) Halles jauno ērģeļu būvei kā
labāko kandidātu un vērtējis viņu augstāk pat par tā laika spīdekli ērģeļbūvē
Zahariasu Hildebrantu (Zacharias Hildebrandt, 1688. – 1757). Laikam jau
meistara labā slava likusi viņa pasūtītājiem būt pacietīgiem un pieciest bieži
vien vairākus gadus pārsniegtus termiņus. Reizē ar Liepājas ērģeļu jaunbūvi
viņš būvē (pārbūvē?) ērģeles Rīgas Domā, tālab jau liepājniekiem ir jāpaciešas
veselus sešus gadus. No vecajām Joahima ērģelēm Konciuss izmato prospektu un
korpusu; kā redzams no A.Melbārža veiktās stabuļu inventarizācijas, viņš ir
saglabājis arī daudz iekšpuses stabuļu no Joahima ērģelēm. Konciusa ērģeles top
gatavas 1779. gadā, tām nu ir 38 reģistri un liepājnieki beidzot ir apmierināti
ar savām ērģelēm. Par tām sajūsmā ir arī abats Foglers (Georg Joseph Vogler, 1749. – 1814.), kurš koncertē
Liepājā 1788. gada 9. jūlijā.
Tomēr jāsaka, ka
diez vai atradīsim Latvijā kādu citu baznīcu, uz kuru vēl labāk attiektos
teiciens: „Īsts mākslas darbs nekad nav pabeigts”. 1844. gadā pirmo
paplašināšanu veic Liepājas ērģeļbūvētājs, Sv. Annas baznīcas ērģelnieks Karls
Hermanis (Carl Paul Otto Hermann, 1807. – 1868.). Tad arī sākās
nepārtraukta ērģeļu paplašināšana un līdz 1877. gadam, tēva iesākto darbu
turpinot dēlam Karlam Aleksandram Hermanim (Carl Alexander
Hermann, 1848. – 1926.), ērģeles ar saviem 79 reģistriem un 4 manuāļiem ir
akurāt divas reizes lielākas par Konciusa instrumentu un laikam gan ir lielākās
ērģeles ne vien Kurzemē, bet visās toreiz Krievijas impērijas Baltijas
guberņās.
Šķiet, ka nu
varētu uzskatīt ērģeles par pabeigtām, bet tikai ne liepājnieki un kantors
A.Vents (Adolph Wendt, 1819. – 1886.)! 1882. gadā Rīgas rāte met
nopietnu izaicinājumu: tā uzdod W.F.Valkera firmai Ludvigsburgā uzbūvēt Rīgas
Domam lielākās un modernākās ērģeles pasaulē. Firma to arī izdara, bet tikai
gadu Doma lieliskās ērģeles saglabā šo statusu, jo 1885. gada decembrī Barnims
Grīnebergs (Karl Barnim Theodor Grüneberg, 1828. – 1907.)
pabeidz kārtējo ērģeļu paplašināšanu, kuras rezultātā ērģelēm nu ir 131 patstāvīga
balss (Rīgas Domā tikai 119) un līdz ar to tās kļūst par lielākajām ērģelēm
pasaulē, ko ļoti lielīgi (un arī patiesi!) apliecina porcelāna plāksnīte virs
ērģeļu ceturtā manuāļa. Par vēl ne līdz galam pietiekoši novērtētā Štetīnes
ērģeļbūvētāja patieso inteliģenci liecina viņa ārkārtīgā pietāte pret savu
priekšgājēju darbu: līdzīgi kā vairākās citās vietās Eiropā, kur viņš ir
paplašinājis ērģeles, arī Liepājā viņš pilnībā saglabā visu, ko ir izgatavojuši
viņa priekšgājēji, praktiski neizmainītu. Viņš piebūvē pilnīgi jaunu
galveno manuāli ar 42 reģistriem un Bārkera mašīnu, kā arī pievieno
pedālim papildus 10 reģistrus. Tas izdarīts, cenšoties pietuvoties veco daļu
amatnieciskajam stilam, tā ka uzreiz nemaz neizdodas ievērot atšķirību! Arī prospekta
paplašinājumi sānu jomos, kuri lieliski iekļaujas kopējā stilā, ir tik ļoti
augstā mākslinieciskā līmenī, ka nezinātājam šķiet, ka tā ērģeles izskatījušās
jau kopš dievnama iesvētīšanas 1758. gadā. Paplašinātās ērģeles ir iesvētītas
1885. gada 13. decembrī.
Joahima – Konciusa
– tēva un dēla Hermaņu – Grīneberga ērģelēm bija lemts mazliet ilgāku laiku
palikt pasaules lielāko ērģeļu godā: līdz 1912. gadam, kad Hamburgas Miķeļa
baznīcā uzbūvēja vēl lielāku monstru. Bet tas jau ir divdesmitais gadsimts, kad
it visur ienāk elektrība un milzu ērģelēs ventiļus zem stabulēm atver
elektromagnēti, bet ērģelnieka pirksti vien savieno kontaktus; savukārt Liepājā
par ventiļu atvēršanu gādā visai sarežģīta mehānisku pārnesumu sistēma, kura ir
gatava reaģēt uz ikvienu ērģelnieka pieskārienu taustiņiem. Tādēļ pasaules
lielāko mehānisko ērģeļu godu šim instrumentam diez vai kādam izdosies atņemt.
Raugoties uz ērģelnieka darbošanos pie ērģelēm, pat nezinātājam paliek skaidrs,
ka tas ir visai smags fizisks darbs – un kā nu nē, ja pie pilnām ērģelēm ar
vienu pedāļa taustiņu ir jāatver 32 ventiļi!
Bet ne jau lielums
vien ir tas, kā dēļ šīs ērģeles ierindojamas visas Eiropas un pat pasaules
nozīmes pieminekļu skaitā:
1) Šeit ir vienīgā vieta pasaulē, kur joprojām skan J.S.Baha tik ļoti
augstu vērtētā meistara Konciusa reģistri, darbojas viņa izgatavotā mehānika un
vējlādes.
2) Interesanti, ka ērģeļu mehānika pēc būtības nemaz nav pārbūvēta, bet tikai
paplašināta, integrējot tajā jaunos elementus. Neraugoties uz ilgo būves
periodu – veselus 127 gadus, rezultātā ir tapušas ļoti labi strukturētas
ērģeles, kur visām stabulēm ir laba piekļuve, mehānika strādā apbrīnojami droši
un precīzi, par spīti garajiem mehānikas pārvadiem (līdz tālākajām stabulēm
mehānisko pārvadu garums sasniedz 13 metrus), vienkārša mehānikas regulēšana un
apkope.
3) Apbrīnojama ir gaisa apgādes sistēma: Pavisam kopā ērģelēm ir 10 milzu
plēšas un vēl gaisa pumpējamā mašīna ar 8 plēšām torņa telpā. Gaisa patēriņš ir
apmēram 120 m³ minūtē. Un ja nu pārtrūkst elektrības padeve, tad ar diviem
minējiem joprojām ir iespējams spēlēt uz 1877. gadā pabeigtās ērģeļu daļas ar
79 reģistriem.
4) Tomēr vislielāko pārsteigumu un sajūsmu izraisa skanējums. Ikviena reģistra
intonācijā var samanīt meistara personīgo rokrakstu. Neraugoties uz to, ka pie
ērģelēm strādājuši vairāku paaudžu meistari, to skanējums ir apbrīnojami
viendabīgs. Senākie Konciusa reģistri it labi saskan ar jaunākajiem Grīneberga
reģistriem; Hermaņu neatkārtojamie flautu un caursitošie mēļu reģistri rada to
īpašo skanējumu, kas nav sajaucams ne ar vienu citu instrumentu. Dažādo
reģistru un to kombināciju krāsu bagātība ir neizsmeļama.
Ērģeļu
restaurācijas programma paredz šo instrumentu restaurēt uz stāvokli 1885. gadā,
tas nozīmē, ka jādemontē dažas nenozīmīgas jaunāko laiku pārbūves. Pēc darbu
pabeigšanas daži vēl mazliet aizsmakušie reģistri atdzīvosies visā krāšņumā un
Liepājas starptautiskajam ērģeļmūzikas festivālam varbūt pievienosies
starptautiskie ērģelnieku konkursi, jo šīs ērģeles ir patiesi izaicinājums
ikvienam mūziķim!
SOLI DEO GLORIA
Jānis
Kalniņš, ērģeļu būvētājs un restaurators
Informācijas
izmantošanas/pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru un http://trisvienibasfonds.lelb.lv obligāta.
|