LV   EN   DE
 Par fondu
 Restaurācija
 Par dievnamu
  - Vēsture
  - Somu jēgeri
  - Katedrāles ērģeles
  - Libauer Cantorat nošu kolekcija
  - Koncerti
  - Draudzes
 Aktualitātes
 Ziedojumi
 Foto galerijas
 Atbalstītāji
 Kontakti
 

Katedrāles ērģeles

Liepājas Sv.Trīsvienības katedrāles ērģeles ir viens no pašiem interesantākajiem pasaules ērģeļbūves pieminekļiem ļoti daudzos aspektos – to lielums, tapšanas vēsture, vizuālais un muzikālais skaistums jau gadsimtus saista gan ērģelniekus, gan ērģeļmeistarus, gan arī klausītājus.  Par pašu baznīcu Imants Lancmanis grāmatā „Liepāja no baroka līdz klasicismam” (Rīga, „Zinātne”, 1983) raksta: „Liepāja ... vēlējās pārspēt hercogistes galvaspilsētu, uzceļot vācu draudzei atsevišķu, vēl lepnāku baznīcu. Īpaši tāpēc, ka Jelgavas Trīsvienības baznīcā, tāpat kā pilsētā, visu noteica muižnieki, bet birģeļiem nācās klusēt un pakļauties. Liepājā bija otrādi, te bagātie namnieki prata cīnīties par varu un, to ieguvuši, prata noturēt savās rokās. Ne jau aiz pārmērīgas dievbijības, bet vēloties sevi parādīt, apliecināt pilsētas nozīmi feodālās Kurzemes priekšā, Liepāja radīja šo pilsoņu katedrāli, grezno parādes ēku, tik dīvaini svešu un neiederīgu koka noliktavu fonā un prātīgo birģeļu dzīves stilā.”

Reizē ar baznīcu ir gatavas arī jaunās ērģeles ar 36 reģistriem, kuras būvējis Kurzemes hercoga priviliģētais ērģeļbūvētājs Johans Heinrihs Joahims (Jochann Heinrich Joachim, 1696. – 1762.). Diemžēl draudze ar ērģelēm ir neapmierināta, jo ērģeļbūvētājs ir bijis jau vecs un kurls un tādēļ ērģeles nav labi izdevušās. Tādēļ, pēc ar labiem panākumiem izgatavotajām ērģelēm Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā, 1773. gadā uz Liepāju tiek aicināts viens no izcilākajiem sava laika ērģeļbūvētājiem Heinrihs Andreass Konciuss (Heinrich Andreas Contius 1708.  – 1786.), par kuru ir zināms, ka pats Johans Sebastiāns Bahs (1685. – 1750.) 1748. gadā rekomendējis viņu Johanam Gotlībam Graunam (Johann Gottlieb Graun, 1703. – 1771.) Halles jauno ērģeļu būvei kā labāko kandidātu un vērtējis viņu augstāk pat par tā laika spīdekli ērģeļbūvē Zahariasu Hildebrantu (Zacharias Hildebrandt, 1688. – 1757). Laikam jau meistara labā slava likusi viņa pasūtītājiem būt pacietīgiem un pieciest bieži vien vairākus gadus pārsniegtus termiņus. Reizē ar Liepājas ērģeļu jaunbūvi viņš būvē (pārbūvē?) ērģeles Rīgas Domā, tālab jau liepājniekiem ir jāpaciešas veselus sešus gadus. No vecajām Joahima ērģelēm Konciuss izmato prospektu un korpusu; kā redzams no A.Melbārža veiktās stabuļu inventarizācijas, viņš ir saglabājis arī daudz iekšpuses stabuļu no Joahima ērģelēm. Konciusa ērģeles top gatavas 1779. gadā, tām nu ir 38 reģistri un liepājnieki beidzot ir apmierināti ar savām ērģelēm. Par tām sajūsmā ir arī abats Foglers (Georg Joseph Vogler, 1749. – 1814.), kurš koncertē Liepājā 1788. gada 9. jūlijā.

Tomēr jāsaka, ka diez vai atradīsim Latvijā kādu citu baznīcu, uz kuru vēl labāk attiektos teiciens: „Īsts mākslas darbs nekad nav pabeigts”. 1844. gadā pirmo paplašināšanu veic Liepājas ērģeļbūvētājs, Sv. Annas baznīcas ērģelnieks Karls Hermanis (Carl Paul Otto Hermann, 1807. – 1868.). Tad arī sākās nepārtraukta ērģeļu paplašināšana un līdz 1877. gadam, tēva iesākto darbu turpinot dēlam Karlam Aleksandram Hermanim (Carl Alexander Hermann, 1848. – 1926.), ērģeles ar saviem 79 reģistriem un 4 manuāļiem ir akurāt divas reizes lielākas par Konciusa instrumentu un laikam gan ir lielākās ērģeles ne vien Kurzemē, bet visās toreiz Krievijas impērijas Baltijas guberņās.

Šķiet, ka nu varētu uzskatīt ērģeles par pabeigtām, bet tikai ne liepājnieki un kantors A.Vents (Adolph Wendt, 1819. – 1886.)! 1882. gadā Rīgas rāte met nopietnu izaicinājumu: tā uzdod W.F.Valkera firmai Ludvigsburgā uzbūvēt Rīgas Domam lielākās un modernākās ērģeles pasaulē. Firma to arī izdara, bet tikai gadu Doma lieliskās ērģeles saglabā šo statusu, jo 1885. gada decembrī Barnims Grīnebergs (Karl Barnim Theodor Grüneberg, 1828. – 1907.) pabeidz kārtējo ērģeļu paplašināšanu, kuras rezultātā ērģelēm nu ir 131 patstāvīga balss (Rīgas Domā tikai 119) un līdz ar to tās kļūst par lielākajām ērģelēm pasaulē, ko ļoti lielīgi (un arī patiesi!) apliecina porcelāna plāksnīte virs ērģeļu ceturtā manuāļa. Par vēl ne līdz galam pietiekoši novērtētā Štetīnes ērģeļbūvētāja patieso inteliģenci liecina viņa ārkārtīgā pietāte pret savu priekšgājēju darbu: līdzīgi kā vairākās citās vietās Eiropā, kur viņš ir paplašinājis ērģeles, arī Liepājā viņš pilnībā saglabā visu, ko ir izgatavojuši viņa priekšgājēji, praktiski neizmainītu. Viņš piebūvē pilnīgi jaunu galveno manuāli ar 42 reģistriem un Bārkera mašīnu, kā arī pievieno pedālim papildus 10 reģistrus. Tas izdarīts, cenšoties pietuvoties veco daļu amatnieciskajam stilam, tā ka uzreiz nemaz neizdodas ievērot atšķirību! Arī prospekta paplašinājumi sānu jomos, kuri lieliski iekļaujas kopējā stilā, ir tik ļoti augstā mākslinieciskā līmenī, ka nezinātājam šķiet, ka tā ērģeles izskatījušās jau kopš dievnama iesvētīšanas 1758. gadā. Paplašinātās ērģeles ir iesvētītas 1885. gada 13. decembrī.

Joahima – Konciusa – tēva un dēla Hermaņu – Grīneberga ērģelēm bija lemts mazliet ilgāku laiku palikt pasaules lielāko ērģeļu godā: līdz 1912. gadam, kad Hamburgas Miķeļa baznīcā uzbūvēja vēl lielāku monstru. Bet tas jau ir divdesmitais gadsimts, kad it visur ienāk elektrība un milzu ērģelēs ventiļus zem stabulēm atver elektromagnēti, bet ērģelnieka pirksti vien savieno kontaktus; savukārt Liepājā par ventiļu atvēršanu gādā visai sarežģīta mehānisku pārnesumu sistēma, kura ir gatava reaģēt uz ikvienu ērģelnieka pieskārienu taustiņiem. Tādēļ pasaules lielāko mehānisko ērģeļu godu šim instrumentam diez vai kādam izdosies atņemt. Raugoties uz ērģelnieka darbošanos pie ērģelēm, pat nezinātājam paliek skaidrs, ka tas ir visai smags fizisks darbs – un kā nu nē, ja pie pilnām ērģelēm ar vienu pedāļa taustiņu ir jāatver 32 ventiļi!

Bet ne jau lielums vien ir tas, kā dēļ šīs ērģeles ierindojamas visas Eiropas un pat pasaules nozīmes pieminekļu skaitā:
 1) Šeit ir vienīgā vieta pasaulē, kur joprojām skan J.S.Baha tik ļoti augstu vērtētā meistara Konciusa reģistri, darbojas viņa izgatavotā mehānika un vējlādes. 
2) Interesanti, ka ērģeļu mehānika pēc būtības nemaz nav pārbūvēta, bet tikai paplašināta, integrējot tajā jaunos elementus. Neraugoties uz ilgo būves periodu – veselus 127 gadus, rezultātā ir tapušas ļoti labi strukturētas ērģeles, kur visām stabulēm ir laba piekļuve, mehānika strādā apbrīnojami droši un precīzi, par spīti garajiem mehānikas pārvadiem (līdz tālākajām stabulēm mehānisko pārvadu garums sasniedz 13 metrus), vienkārša mehānikas regulēšana un apkope. 
3) Apbrīnojama ir gaisa apgādes sistēma: Pavisam kopā ērģelēm ir 10 milzu plēšas un vēl gaisa pumpējamā mašīna ar 8 plēšām torņa telpā. Gaisa patēriņš ir apmēram 120 m³ minūtē. Un ja nu pārtrūkst elektrības padeve, tad ar diviem minējiem joprojām ir iespējams spēlēt uz 1877. gadā pabeigtās ērģeļu daļas ar 79 reģistriem. 
4) Tomēr vislielāko pārsteigumu un sajūsmu izraisa skanējums. Ikviena reģistra intonācijā var samanīt meistara personīgo rokrakstu. Neraugoties uz to, ka pie ērģelēm strādājuši vairāku paaudžu meistari, to skanējums ir apbrīnojami viendabīgs. Senākie Konciusa reģistri it labi saskan ar jaunākajiem Grīneberga reģistriem; Hermaņu neatkārtojamie flautu un caursitošie mēļu reģistri rada to īpašo skanējumu, kas nav sajaucams ne ar vienu citu instrumentu. Dažādo reģistru un to kombināciju krāsu bagātība ir neizsmeļama.

Ērģeļu restaurācijas programma paredz šo instrumentu restaurēt uz stāvokli 1885. gadā, tas nozīmē, ka jādemontē dažas nenozīmīgas jaunāko laiku pārbūves. Pēc darbu pabeigšanas daži vēl mazliet aizsmakušie reģistri atdzīvosies visā krāšņumā un Liepājas starptautiskajam ērģeļmūzikas festivālam varbūt pievienosies starptautiskie ērģelnieku konkursi, jo šīs ērģeles ir patiesi izaicinājums ikvienam mūziķim!

SOLI DEO GLORIA

Jānis Kalniņš, ērģeļu būvētājs un restaurators

Informācijas izmantošanas/pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru un http://trisvienibasfonds.lelb.lv obligāta.


All rights reserved © 2007. Created by MB Studija»